I tie my hands up to a chair so I don't fall that way.
Yeah yeah and I'm alright.
I took a sip of something poison but I'll hold on tight."
Vai arī tomēr tā nav.
Tas vienkārši buggles my mind. Bet es nezinu, kas tas ir, bet tās ir sekas no iemīlešanās. Un ja tas tā, tad kaut lai ir tūkstoš gadus Reihs, bet nevis šis, šī sajūta. Kaut kāda veida ķīmija izveidojās, tā tika izmantota it visā -tā gaja cauri manām vēnām un visvairak iespaidoja,protams, prātu, varbūt arī nedaudz sirdi. Ļoti banāli.
Ja nedabū šo vielu, tad sākās lomkas, vai ne? Ne vienmēr. Manuprāt tā īstā sintēze sākas ar pareizajiem komponentiem un to enzīmu. ( tas tā skaistāk, cik nu skaisti). Ir iegūta viela un tu pat nejūti, kad esi tās lietotājs. To nevar aizstāt nekas cits, un tu pat nevēlies meklēt alternatīvu, jo zini, ka tādu vienkārši nav, vai arī par spītu tam to negribi Protams, izdodās to turēt ārpus prāta, bet to vienkārši nevari tā īsti izslēgt un nogrūst malā, jo neesi robots, sasodīts. Un es līdz ar to arī nespēju loģiski neko formulēt,piemēram,šo.
Šis ir kaut kā grūts laiks. Man ir kauns, bet atzīstu to.
Krieviski runājošam vīrelim (, kurš neprata ne vārda latviski un nesaprata) "aizdevu" 80 santīmus biļetei uz perona, lai viņš it kā tiktu uz Jelgavu. Un tur arī solījās atdot naudu. Es iedevu. Par spīti tam, ka viņš oda pēc acetona, neizskatījās gluži uzticams un no sākuma lūdza 28 santīmus, tad paaugstināja līdz 80, ta pakāpeniski. Man ir kauns, jo cilvēki uz perona noteikti smējās pār manu letticību un naivumu. Viņš devās prom, bet tomēr solījās atdot naudu Jelgavā kā tikko būsim tur nokļuvuši (nezinu kā, bet nu). Vilcienā tā arī viņš neiekāpa. Un nu sapratu, ka esmu apmāmnīts/piekrāpts. Stulbakais ir tas, ka ir liela iespēja, ka cilvekam, kam patiesi vajadzēs biļetei uz mājām, kāda neparedzēta iemesla dēļ, neviens viņam nedos, jo redz neticēs.
Kā tev iet? Kā Tev klājas? Vai aukstums nesaldē rokas?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru