Yeah yeah and it's okay...

http://www.youtube.com/watch?v=BGNsFH0NRP8&list=FLDXQcTptbspKzEppqjGUHUA&index=61

"Yeah yeah and it's okay.
I tie my hands up to a chair so I don't fall that way.
Yeah yeah and I'm alright.
I took a sip of something poison but I'll hold on tight."

Vai arī tomēr tā nav.

Tas vienkārši buggles my mind. Bet es nezinu, kas tas ir, bet tās ir sekas no iemīlešanās. Un ja tas tā, tad kaut lai ir tūkstoš gadus Reihs, bet nevis šis, šī sajūta. Kaut kāda veida ķīmija izveidojās, tā tika izmantota it visā -tā gaja cauri manām vēnām un visvairak iespaidoja,protams, prātu, varbūt arī nedaudz sirdi. Ļoti banāli. 

Ja nedabū šo vielu, tad sākās lomkas, vai ne? Ne vienmēr. Manuprāt tā īstā sintēze sākas ar pareizajiem komponentiem un to enzīmu. ( tas tā skaistāk, cik nu skaisti). Ir iegūta viela un tu pat nejūti, kad esi tās lietotājs. To nevar aizstāt nekas cits, un tu pat nevēlies meklēt alternatīvu, jo zini, ka tādu vienkārši nav, vai arī par spītu tam to negribi Protams, izdodās to turēt ārpus prāta, bet to vienkārši nevari tā īsti izslēgt un nogrūst malā, jo neesi robots, sasodīts. Un es līdz ar to arī nespēju loģiski neko formulēt,piemēram,šo.

Šis ir kaut kā grūts laiks. Man ir kauns, bet atzīstu to. 

Krieviski runājošam vīrelim (, kurš neprata ne vārda latviski un nesaprata) "aizdevu" 80 santīmus biļetei uz perona, lai viņš it kā tiktu uz Jelgavu. Un tur arī solījās atdot naudu. Es iedevu. Par spīti tam, ka viņš oda pēc acetona, neizskatījās gluži uzticams un no sākuma lūdza 28 santīmus, tad paaugstināja līdz 80, ta pakāpeniski. Man ir kauns, jo cilvēki uz perona noteikti smējās pār manu letticību un naivumu. Viņš devās prom, bet tomēr solījās atdot naudu Jelgavā kā  tikko būsim tur nokļuvuši (nezinu kā, bet nu). Vilcienā tā arī viņš neiekāpa. Un nu sapratu, ka esmu apmāmnīts/piekrāpts. Stulbakais ir tas, ka ir liela iespēja, ka cilvekam, kam patiesi vajadzēs   biļetei uz mājām, kāda neparedzēta iemesla dēļ, neviens viņam nedos, jo redz neticēs.

Kā tev iet? Kā Tev klājas? Vai aukstums nesaldē rokas? 

Iz-domāju

Tepat taču viss ir skaists. Nekur nav jāmeklē - izej ārā.

Sīkās lietas mēdz būt varenākas par lielajām jeb man nevajag neko daudz, un brīžiem es vienkārši neko daudz arī nemāku novērtēt.

Idiferenta stimula vairakkārtīga iedarbība kopā ar beznosacījuma refleksa izraisošu stimulu veido nosacījuma refleksu. Tomēr dažkārt ir labi, ka tie ir labili nevis stabili.

Es pazīstu vienu cilvēku, kam ir vai nu patiesi kolosāla atmiņa, vai arī šim cilvēkam ir galvas smadzenēs reģions ar nosaukumu "Dāvis", kur glabājas informācija par to, ko es kādreiz esmu teicis, un kādi ir bijuši mani uzskati.  Vajadzētu pajautāt un izdabū visu par sevi, jo šobrīd es dzīvoju bez vīzijas par nākotni, tagadnē ļoti tukši un pagātne nesniedzas ne tālāk par piecām dienām.

Man vajag dabūt Rebel  atpakaļ.

Kas bija tur par to pieradināšanu? Fufelis.

Tas nestrādā. 

red team vs. blue team

Viņam vienmēr ir taisnība. Vienkārši ir.

Mentors, treneris, "spiritual adviser".

Žēl, ka es biju tā aizmirsis par labu draugu. It kā pamatojums tam bija mācības, bet tie ir meli. Es varēju atrast laiku viņam. Aizbraukt un atzīmēt viņa ievākšanos jaunajā dzīvoklī, piedalīties viņa daudzenes dzimšanas dienā, aiziet uz bāru piektdienas vakarā un sēdēt tur līdz sestdienas septiņiem rītā, iet uz sporta zāli,. aiziet uz Saeimu un ievērtēt kā viņam tur...un piezvanīt kaut reizi es.

Un viņam, par ko man ir liels prieks un es vēlu tikai to labako, izdodas diezgan labi. Es lepojos ar viņu. Viņš nav mans brālis..ai, viņš ir mans brālis.

Izjucis

Pēdējās nedēļās bioloģiskais pulkstenis ir izjaukts. Doties pie miera četros no rīta un mosties vienpadsmitos dienā nav pats labākais. Es jaucu fiziol.protokolu rezultātus.

Nezinu, kāpēc, bet viņi kļūdījās. Un pirmoreizi es pats sev nosaku diagnozi, bet iespējams ka arī es kļūdos, un tā arī noteikti ir, bet tas būtu, patiešām labi.
Jātiek pie speciālista, bet...tas tā jau tika atlikts vairākkārt.

Kolēģim iet labi. Un man par to prieks. Un varbūt arī tāpēc zvana retāk. Vajag pašam zvanīt biežāk, un ne pusnaktī. Vakar sapratu, ka ar kolēģi pirmajā kursā bijām sinerģisti. Ja kopā mācītos vēljoprojām, spridzinātu. Spri-dzi-nā-tu. "Ko?!"

Ja tev trīs reizes cilvēki pasaka, ka "čali, kaut kas nav...tu nepareizi...tas nav pareizi" ir vērts klausīties. 3:1 ir nopietni, pretstatā uz to, ka šajā gadījumā pār manu prāta valda jūtas, kas aizēno spriestspēju, loģisko.
Un līdz ar to, jāmācās ir būt pshiholoģiski noturīgākām, cietākam, mazāk impulsīvākam, jo tas var un ietekmēs manus lēmumus kritiskās situācijās. Jebkurā gadījumā, ja man teiks lēkt no klints es nelēkšu.... viens...lēkšu noteikti ar kādu kopā. Esmu altruists. Es tiešām ceru, ka esmu.

Pāris naktis atpakaļ bija sapnis, kur mani nodur, es pat nepretojos un nejutu sāpes, es it kā jau tam biju gatavs.Es baidos ko nokavēt. Kad būs mana iespēja, baidos to neizmantot vai pat nespēt rīkoties. Līdz ar to man ir kolosāla grāmata...,bet tā nav par attiecībām, tāpēc nu tur nu man galīgi neiet, bet tam man nav grāmatas un nevajag.

Manu kafijas krūmu māmiņa izmeta pirms 2 mēnešiem, jo kaķis to bija sagrauzis, tas bija nokaltis. Un pats stulbakais ir tas, ka to es pamanīju tikai šodien. Plāni ar viņu bija grandiozi. Kad tiktu pabeigts aprakstīt puķupodu, tam tur būtu īpaša vieta. Skumji.


Kas mani izvilks. Es gaidu, kad varēšu pateikt:"paldies,Tu mani izglābi un saliki visu pa plauktiem manā prātā. jo es līdz šim vairāk nespēju novērtēt pilnīgi neko."

Tuvojas tas posms. Jāķerās klāt būs lielajiem darbiem uz ko es parakstījos. Bez bravūras.Ar glanci.

Krēsls

Mēs paņēmām krēslu. Aizņēmāmies, uz neatdošanu. Taču viss tika sarunāts ar attiecīgajām personām un mēs arī nesamelojām, tikai līdz galam tā arī neko nepateicām. Lai nu kā, Kārlis var no to-do list'a izsvītrot braukšanu  tramvajā sēžot līdz paņemtā krēslā. 

Nolaidās rokas. Neko nevēlējos. uz pasākumu devos, jo jau sen sarunāts un atkrist es nedrīkstēju. Tāpēc, savu daļu izpildīju. Lai nu kā, uzkavēties svinībās tomēr varēju, kolosāli cilvēki, tradīcijas. Bet tomēr devos.

Šampānietis jeb dzirkstošais vīns darīja savu, bet grāmatas lasīšana vilcienā padevās uz visiem simts. 

Piezvanot svinību viesiem, paziņojot, ka esmu veiksmīgi mājās, viņi atzina, ka bez manis esot vēl labāk, esot sākuši tā paīsto svinēt un ir nepiespiestāk, jo visu laiku gaidīja, kad es beidzot vākšos prom (sarkasms). Protams, tie ir meli. Kad stāstu, ko esmu interesantu salasījies grāmatās ar lielu nopietnību un entuziasmu, viņi smej, un gala rezultātā izvēršās kolosālas sarunas.

Šodien devos māmiņai līdzi uz darbu. Paņēmu velosipēdu, izbraucu līkumu. Man tīk slimnīcas smarža. Uzņemšanā pēc spirta. Staru diagnostikas nodaļā pēc kaut kā salda,sausa...atgādināja abolus rītasvārkos. Braucot mājās par to domāju;tas bija kolosāli un kolosāli tas ir vēl tagad. Gaisma no laternām ļoti spoža pie jaunā tilta. Un es traucos cauri tai ielai līdz galam it kā brauktu ar zagtu velosipēdu. Ziemā tur būs forši. Par ziemu vēl nedomāju, bet ziemassvētkos būšu laukos, smelšos spēkus. Domāšu par piezemētām lietām kopā ar vecmāmiņu un māmiņu. Par piezemētām lietam, jo šobrī esmu kaut kur tālumā..

"Ne te debesīs, ne arī te - uz zemes

Es nevaru atrast vietu uz šīs pasaules"

Ir lietas, ko tiešām nevajag saprast...tās nesvarīgās laikam. Bet kas attiecas uz svarīgam, tās ar atplēstam rokām jāsakampj un jācenšās saprast. Bet domāju, ka visam savs laiks. Nedrīkst stāvēt uz vietas un gaidīt. Jāiet ir tālāk. Go and be golden.

Netīrumi

Šodien vajadzēja Palladium'ā notikt Grimes koncertam.
Jau vasaras sākumā uzzināju, ka viņai būs tūre Eiropā, zināju, ka tas ir must-go pasākums. Traki, specifiski, chill wave.
Biļeti es nenopirku. 15 Ls ir baigā nauda tomēr. Un kad man bija nauda, atradās daudz svarīgākas lietas kam to tērēt, bet parasti tā notiek. Tomēr es dabūju biļeti - labs draugs Kārlis mani pāresteidza. Pašā negaidītākajā brīdī, izpalīdzēdams, man ar fizio.protokolu, uzdāvināja man biļeti uz pasākumu, pavirsu noskalojot to ar viskiju, pie reizes atzīmējot viņa došanos apmaiņas programmā uz Somiju. Kā viņš pats teica, what comes around, goes around. Biļetes dāvinājumu uztvēru kā ko episku. Nu episki tas bija. Viņa vietā es būtu rīkojies tā pat.
Koncerts saslēdzās tieši ar kolokviju nedēļu, un līdz ar to plānā bija nokārtot kolokvijus un piektdien to kārtīgi atzīmēt jeb doties uz pasākumu. Bet nu tas neizdevās. Kolokvijus nokārtoju, bet pasākums tika atcelts, visa Grimes Eiropas tūre tika atcelta, bet nu ar saprotamu iemeslu. Uz  Klāru es nedusmojos.

Taču prieka man nav nekāda pat ne par nokārtotajie kolokvijiem, pat par tiem ne. Es nemāku priecāties. Jo ir lietas, kas visu labo aizēno. Domāju, ka nebiju pelnījis nokārtot. Ir tada sajūta, parasti, pēc padarītā ir gandarījums, jo ja ir ieguldītas pūles, pēc darba padarīta ir salda gandarījuma sajūta. Nē es nešpikoju, lai nokārtotu kolokvijus. Labi, ka šo nelasa mani grupasbiedri, jo citādi es noteikti dabūtu pa seju par šādu cīkstēšanu. Dažkār es sevi ienīstu. Er rīkojos nepareizi. Enemy is in the me.

Māmiņa netic man. Es nepareizo profesiju esmu izvēlējies. Un es spītējos, man esot psiholoģiska nepiepildījuma sajūta, jo neesot bijis man tēva un es cenšos viņam līdzināties, atdarināt, pārspēt, lai arī es pilnība viņu nepazīštu. Tas ir viņas skaidrojums, bet sašutums jau ir par to, ka viņa ir ļoti kļūdījusies un man žēl, ka viņa neredz patieso iemeslu maniem pūliņiem. Nejau tēva dēļ, nu nē. Nejau tāpēc es tāds.



Nātru raibeņi. Vasarā es pilnas pļavas viņu redzēju. Kāpņu telpā gandrīz uzkāpu netīšām virsū un pat neticēju,ka tas ir taurenis, jo ko gan viņš tur darīja. Es pus minūti biju nesaprašanā. Paņēmu viņu un aiznesu pagrabā, noliku uz sijas tumšā vietā. Viņš laikam meklēja vietu, lai pārlaistu ziemu.

Pētot mežu

Kluss un mierīgs vējš

Čalo kaut kur vēss strauts

Zaru brakšķi traucē meža mieru

Manas kājas mīda zaru kaudzi.

Puķu ziedi

Manām rokām par trausli

Saules gaismā tie daudz skaistāki

Nekā bālā vāzē stalti

Nežēloju nevienu neotianti.

Rokas netīras

Strautā mazgaju tās

Turpat nātre džalda manus pirkstus

Savas pēdas zemē atstāju

Līdz ar nolauzto nātres vasu

No tās izlido nātru raibenis skaists

Uz manas rokas nolaižās tas

Jautāju viņam - kāpēc tu tāds?

Ja es skirešu prom

Nebūs, kas mani noķers

Nebūs arī, kas mani no tā attūrēs

Ja es kriešu prom.

Bet es jūtos laimīgs

Jo esmu traks

Es zinu, ka nepavilkšu nevienu sev līdzi

Jo esmu viens pats.

Un tagad, kritis pret akmeņiem, es ceļos un sniedzos pretī zaigznēm.

Mirdzoša zvaigzne debesīs

Lūk, tikai viena Viņa tur ir

Tā spīdēs mūžam ilgi man

Vai aizsniegt man viņu lemts?

Pēc kāda laika, varbūt

Es domās skatos, ik dienas tai acīs

Viņa ir vienīgā, ko redzu es

Bet es esmu tālu prom, kaut kur

Varbūt nav lemts.

Bet viņa, kas spīd nav zelts

Un ja būtu, tad daudziem

Viņa jau būtu.

Man, mirdzoša zvaigzne debesīs

Lūk, tikai Viņa viena man tur ir.

Cenšos būt labāks nekā patiesībā esmu jeb ideāli kūp gaisā, manas mazās pasaules ideāli, kurā dzīvoju un reāli saskatu lietas savā interpretācijā. Man dažkārt patīk nesvarīgas lietas pārvērst lielās un izteikties patosā. Būt sajūsmā par kaut ko, kas būtībā ir nesvarīgs, vienkāršs, bet es saredzu to īpašo, es to pieņemu sev un, ja tas tiek sadragāts vai ievainots- brūk mana mazā pasaule kopā un līdzi arī viss, kas tajā ir. Tas ir ego, kas plīst vai pušu un cenšas izlausties ārpus manas mazās pasaules? Es daudz ko nesaprotu, bet cenšos saprast. Ir lietas, protams, kuras nekad nemainīsies un būs tādas kādas tās vienmēr bijušas, bet manī mīt partizāns, es pret pastāvošu kārtību sacelšos un cīnīšos par taisnību, bet šajā gadījumā, sanāk, ka tikai par savu taisnību? Es nesaprotu. Bet varbūt arī līdzi ego nāk egoisms. Es esmu vientuļais cīnītājs, kurš patiesībā īsti nav neko izcīnījis. Zaudējis, bet ieguvis rūgtu mācību, kas nāk līdzi visur, kur eju es. Kad ir jārīkojās ir vairāk pret nekā par- it kā lai tkal nebūtu jāzaudē. Tāpēc sanāk neuzsākt, nerīkoties.

Šis viss parāda, cik es esmu garā vājšs. Mani spēj ietekmēt cilvēki, taču es klausos cilvēkos, kurus es apbrīnoju, respektēju, interpretēju kā varoņus - cenšos tiem līdzināties.Aizgūt daļu no viņiem un iesaistīties misijā, kurā arī viņi ir.

Atkal kā vientuļāis cīnītājs. Kāpēc? Jo neuzticos, ir pārāk liela neuzticības bagāža sakrājusies.Un arī, ja es it kā piekrītu, es tikai tā saku. Analizēt, ar to jau arī ir stragls. 

Ne debesīs, ne arī uz zemes, es nevaru atrast vietu uz šīs pasaules. Es zinu, ko es vēlos, un es zinu, ko es nevēlos. Nevēlos pieļaut kļūdas, ko jau kāds pieļāva, bet pats tā īsti nav to pateicis. Es vēlos...nē, nevis vēlos- es būšu patiess, cik vien iespējams. Taču par patiesību saka, ka tās tik pat kā nekur nav, un šajā ziņā es nepiekrītu- ir patiesība. Un es jau esmu daļu no tās paņēmis, jo es to apbrīnoju, cienu, respektēju. 

Dieva putekļi. Es īsti par tiem nepareizi pateicu. Dieva putekļi ir tad, kad,piemēram, prof. paslavē un saka:"Malacis, Dāvi, tā turpini," vai "ļoti labi, man patīk kā Tu strādā." Šajā ziņā Dieva putekļi ir gandarījums par paveikto, uzslava. Reāli tas iesit spēcīgi, paceļ "latiņu" un liek censties vēl, vēl vairāk, jo ir sajūta, ka tu vari labāk. Un vajag arī labāk. "Dieva putekļu" rezultāts ir tāds, ka var "sakāpt kabinets", bet es nestāstu pat mammai, draugiem par šo, līdz ar to es nesapriecājos, bet gan kļūstu uzmanīgs. jo to viegli ir pazaudēt.

Man patīk mācīties.Izprast, un atrast atbildes uz jautājumu "kāpēc".

Un šis jautajums mani nomoka, jo es nespēju rast atbildi, kāpēc mani atraida 3 reizes meitene uz aicinājumu dejot, bet ar citu puisi viņa tomēr dejo, un ne reizi vien. Sameloju, es uzzināju atbildi, man vajadzeja nevis jautāt kā nūģim, bet brutāli ņemt aiz rokas un iet dejot. Taču, kāpēc brutāli, kāpēc tā? Es esmu kautrīgs, es negribu uzspiest kādam ko viņš nevēlās, jo zinu kā tas ir- tā ir tā bagāža- apziņā, kas liek barjeru rīkoties, kā varbūt vajadzēja. Un līdz ar to es nesaprotu kāpēc. 

Savā ziņā es esmu riskētājs, bet tikai tad, ja man nav ko zaudēt. Un riskējot man lielākoties ir sanācis uzvarēt. Bet risks mani neuzrunā. Patstāvība, korektums- manuprāt tā man jārīkojas, ar apdomu. Draugi, mamma saka, ka ar godīgumu nekad dzīvē neko nesasniegsi, visi ir savā veidā negodīgi, savās interesēs, lai ko panāktu un re, ar negodīgumu kļūst bagāts, bet tas, kas godīgi cenšās izdzīvot, tas dzīvo nabadzībā. Mana sirdsapziņa ir spēcīgaka par manu prātu. Nožēla par ko sliktu izdarītu mani nospiež un dragā, neļauj elpot, tāpēc es esmu par godīgumu, korektumu, lai mana sirdsapziņa mierā, cik nu tas ir iespējams. 

Domāju, ka šī īpašība man manā profesijā, ko izvēlējos, noderēs. Un zinu, ka mana profesija būs mana vienīgā dzīve. Ziedoties tai pilnībā, jo tas man patiks. Man patīk būt patiesam, godīgam. Ja arī es esmu negodīgs, tam ir iemesls. Bet mans negodīgums neizpaužās uz citu cilvēku jūtam, vismaz es to nevēlos, lai tā būtu.

Esmu noslēdzies un vienkāršību, jo vienkāršība ir viena no 7 lietām, kas izglābs pasauli. Man nevajag neko daudz. Pēc numeroloģijas man nebūs daudz naudas, man esot jāsaudzē rokas, un mana vienīgā otrā puste, ko satikšu, būs tā, kas dos spēku strādāt un ārstēt. 

P.s Viss šīs ir muļķības, kuras vienkārši vajadzēja izgāst šeit. Tas neko nenozīmē, tie ir atkritumi. Un ja tomēr kaut daļā ir patiesībās, es nonākšu pretrunā ar sevi.  

Izsalcis vilks kalna galā, nav tik izsalcis, kā izbadējies vilks kalnā kāpdams. Vai tas ko vispār nozīmē? Manā ispratnē, galvenais būt muļķīgam un izsalkušam. Un neuztvert dzīvi pārāk nopietni.

Kad vasarā dzīvoju laukos biju sašutis par vienu lietu. Es savos 20.gados nekad  nebiju cepis pīrādziņus. Nu, jūs jau zināt - tos speķa pīrādziņus. Mamma nebija man nodevusi šo "aroda" prasmi, tāpēc
pierunāju vecmammu, ka tai lietai ir jāpielik punks un viņai man jāiemāca kā tā lieta darāma, un jāpieliek pie pīrādziņu cepšanas. Viņa stāstīja recepti- es jaucu mīklu un visu darīju.

Gala rezultāts mani pašu pārsteidza. Viss sanāca. Tikai mīkla bija pārāk cieta, pārmīcīta. pārāk maz sāls...bet tomēr. Protams, vecmama iegūldīja vairāk pūles nekā es. Taču, es iemācījos cept pīrāgus un zinu, ka ja ne CV ierakstam šī prasme derēs, tad kā ciema kukulim būtu laba alternatīva - paša cepti speķa pīrādziņi. 

Šodien manam kolēģim aprit 20. dzimšanas diena. Liels vīrs. Dodamies ciemos, lai arī oficialais pasākums ir piektdien, taču šodien ir tāds īpašs vakars. Intīms, kopā ar tuvajiem draugiem. Intīms, jo nu tā ir slēgtā neoficiālā ballīte darba nedēļas sākumā. Būs jautri, būs zolīdi.

Un te nu viņš ir. Nedaudz uztraucies, bet uztraukties vajag nāk vecums...

Beidzās liepu ziedi. Vsarā, manas nolaidības dēļ, kā arī laika apstākļi nebija tie labākie, nesanāca pielasīt pietiekami  ne sev, ne mammas māsīcai, ne mammas māsas dēlam aka mana brālēnam. Nožēlojami, bet nākošvasar, nākošvasar..

Sen sen atpakaļ...

Es šeit reģistrējos, bet es vēl joprojām nesaprotu kā ši "iekārta" strādā. Es neesmu blogotājs un necenšos tāds būt.

Zīmīgi, ka atradu cilvēku šeit,palasīju Viņa ierakstus un izlēmu, ka jāpamēģina. Lai gan, kurš lasīs? Priekš kam? Kāpēc?

Varbū tas priekš manis, tā teikt, izkratī kādu informāciju, jo nu ir lietas, ko citiem nemaz nesanāk pastāstī, un vai bail stāstīt. Un varbū nemaz nevajadzētu nemaz stāstīt.

Pagaidām vēl nekā nav. bet pagaidi, neuztraucies :)