Izjucis

Pēdējās nedēļās bioloģiskais pulkstenis ir izjaukts. Doties pie miera četros no rīta un mosties vienpadsmitos dienā nav pats labākais. Es jaucu fiziol.protokolu rezultātus.

Nezinu, kāpēc, bet viņi kļūdījās. Un pirmoreizi es pats sev nosaku diagnozi, bet iespējams ka arī es kļūdos, un tā arī noteikti ir, bet tas būtu, patiešām labi.
Jātiek pie speciālista, bet...tas tā jau tika atlikts vairākkārt.

Kolēģim iet labi. Un man par to prieks. Un varbūt arī tāpēc zvana retāk. Vajag pašam zvanīt biežāk, un ne pusnaktī. Vakar sapratu, ka ar kolēģi pirmajā kursā bijām sinerģisti. Ja kopā mācītos vēljoprojām, spridzinātu. Spri-dzi-nā-tu. "Ko?!"

Ja tev trīs reizes cilvēki pasaka, ka "čali, kaut kas nav...tu nepareizi...tas nav pareizi" ir vērts klausīties. 3:1 ir nopietni, pretstatā uz to, ka šajā gadījumā pār manu prāta valda jūtas, kas aizēno spriestspēju, loģisko.
Un līdz ar to, jāmācās ir būt pshiholoģiski noturīgākām, cietākam, mazāk impulsīvākam, jo tas var un ietekmēs manus lēmumus kritiskās situācijās. Jebkurā gadījumā, ja man teiks lēkt no klints es nelēkšu.... viens...lēkšu noteikti ar kādu kopā. Esmu altruists. Es tiešām ceru, ka esmu.

Pāris naktis atpakaļ bija sapnis, kur mani nodur, es pat nepretojos un nejutu sāpes, es it kā jau tam biju gatavs.Es baidos ko nokavēt. Kad būs mana iespēja, baidos to neizmantot vai pat nespēt rīkoties. Līdz ar to man ir kolosāla grāmata...,bet tā nav par attiecībām, tāpēc nu tur nu man galīgi neiet, bet tam man nav grāmatas un nevajag.

Manu kafijas krūmu māmiņa izmeta pirms 2 mēnešiem, jo kaķis to bija sagrauzis, tas bija nokaltis. Un pats stulbakais ir tas, ka to es pamanīju tikai šodien. Plāni ar viņu bija grandiozi. Kad tiktu pabeigts aprakstīt puķupodu, tam tur būtu īpaša vieta. Skumji.


Kas mani izvilks. Es gaidu, kad varēšu pateikt:"paldies,Tu mani izglābi un saliki visu pa plauktiem manā prātā. jo es līdz šim vairāk nespēju novērtēt pilnīgi neko."

Tuvojas tas posms. Jāķerās klāt būs lielajiem darbiem uz ko es parakstījos. Bez bravūras.Ar glanci.

Krēsls

Mēs paņēmām krēslu. Aizņēmāmies, uz neatdošanu. Taču viss tika sarunāts ar attiecīgajām personām un mēs arī nesamelojām, tikai līdz galam tā arī neko nepateicām. Lai nu kā, Kārlis var no to-do list'a izsvītrot braukšanu  tramvajā sēžot līdz paņemtā krēslā. 

Nolaidās rokas. Neko nevēlējos. uz pasākumu devos, jo jau sen sarunāts un atkrist es nedrīkstēju. Tāpēc, savu daļu izpildīju. Lai nu kā, uzkavēties svinībās tomēr varēju, kolosāli cilvēki, tradīcijas. Bet tomēr devos.

Šampānietis jeb dzirkstošais vīns darīja savu, bet grāmatas lasīšana vilcienā padevās uz visiem simts. 

Piezvanot svinību viesiem, paziņojot, ka esmu veiksmīgi mājās, viņi atzina, ka bez manis esot vēl labāk, esot sākuši tā paīsto svinēt un ir nepiespiestāk, jo visu laiku gaidīja, kad es beidzot vākšos prom (sarkasms). Protams, tie ir meli. Kad stāstu, ko esmu interesantu salasījies grāmatās ar lielu nopietnību un entuziasmu, viņi smej, un gala rezultātā izvēršās kolosālas sarunas.

Šodien devos māmiņai līdzi uz darbu. Paņēmu velosipēdu, izbraucu līkumu. Man tīk slimnīcas smarža. Uzņemšanā pēc spirta. Staru diagnostikas nodaļā pēc kaut kā salda,sausa...atgādināja abolus rītasvārkos. Braucot mājās par to domāju;tas bija kolosāli un kolosāli tas ir vēl tagad. Gaisma no laternām ļoti spoža pie jaunā tilta. Un es traucos cauri tai ielai līdz galam it kā brauktu ar zagtu velosipēdu. Ziemā tur būs forši. Par ziemu vēl nedomāju, bet ziemassvētkos būšu laukos, smelšos spēkus. Domāšu par piezemētām lietām kopā ar vecmāmiņu un māmiņu. Par piezemētām lietam, jo šobrī esmu kaut kur tālumā..

"Ne te debesīs, ne arī te - uz zemes

Es nevaru atrast vietu uz šīs pasaules"

Ir lietas, ko tiešām nevajag saprast...tās nesvarīgās laikam. Bet kas attiecas uz svarīgam, tās ar atplēstam rokām jāsakampj un jācenšās saprast. Bet domāju, ka visam savs laiks. Nedrīkst stāvēt uz vietas un gaidīt. Jāiet ir tālāk. Go and be golden.

Netīrumi

Šodien vajadzēja Palladium'ā notikt Grimes koncertam.
Jau vasaras sākumā uzzināju, ka viņai būs tūre Eiropā, zināju, ka tas ir must-go pasākums. Traki, specifiski, chill wave.
Biļeti es nenopirku. 15 Ls ir baigā nauda tomēr. Un kad man bija nauda, atradās daudz svarīgākas lietas kam to tērēt, bet parasti tā notiek. Tomēr es dabūju biļeti - labs draugs Kārlis mani pāresteidza. Pašā negaidītākajā brīdī, izpalīdzēdams, man ar fizio.protokolu, uzdāvināja man biļeti uz pasākumu, pavirsu noskalojot to ar viskiju, pie reizes atzīmējot viņa došanos apmaiņas programmā uz Somiju. Kā viņš pats teica, what comes around, goes around. Biļetes dāvinājumu uztvēru kā ko episku. Nu episki tas bija. Viņa vietā es būtu rīkojies tā pat.
Koncerts saslēdzās tieši ar kolokviju nedēļu, un līdz ar to plānā bija nokārtot kolokvijus un piektdien to kārtīgi atzīmēt jeb doties uz pasākumu. Bet nu tas neizdevās. Kolokvijus nokārtoju, bet pasākums tika atcelts, visa Grimes Eiropas tūre tika atcelta, bet nu ar saprotamu iemeslu. Uz  Klāru es nedusmojos.

Taču prieka man nav nekāda pat ne par nokārtotajie kolokvijiem, pat par tiem ne. Es nemāku priecāties. Jo ir lietas, kas visu labo aizēno. Domāju, ka nebiju pelnījis nokārtot. Ir tada sajūta, parasti, pēc padarītā ir gandarījums, jo ja ir ieguldītas pūles, pēc darba padarīta ir salda gandarījuma sajūta. Nē es nešpikoju, lai nokārtotu kolokvijus. Labi, ka šo nelasa mani grupasbiedri, jo citādi es noteikti dabūtu pa seju par šādu cīkstēšanu. Dažkār es sevi ienīstu. Er rīkojos nepareizi. Enemy is in the me.

Māmiņa netic man. Es nepareizo profesiju esmu izvēlējies. Un es spītējos, man esot psiholoģiska nepiepildījuma sajūta, jo neesot bijis man tēva un es cenšos viņam līdzināties, atdarināt, pārspēt, lai arī es pilnība viņu nepazīštu. Tas ir viņas skaidrojums, bet sašutums jau ir par to, ka viņa ir ļoti kļūdījusies un man žēl, ka viņa neredz patieso iemeslu maniem pūliņiem. Nejau tēva dēļ, nu nē. Nejau tāpēc es tāds.



Nātru raibeņi. Vasarā es pilnas pļavas viņu redzēju. Kāpņu telpā gandrīz uzkāpu netīšām virsū un pat neticēju,ka tas ir taurenis, jo ko gan viņš tur darīja. Es pus minūti biju nesaprašanā. Paņēmu viņu un aiznesu pagrabā, noliku uz sijas tumšā vietā. Viņš laikam meklēja vietu, lai pārlaistu ziemu.

Pētot mežu

Kluss un mierīgs vējš

Čalo kaut kur vēss strauts

Zaru brakšķi traucē meža mieru

Manas kājas mīda zaru kaudzi.

Puķu ziedi

Manām rokām par trausli

Saules gaismā tie daudz skaistāki

Nekā bālā vāzē stalti

Nežēloju nevienu neotianti.

Rokas netīras

Strautā mazgaju tās

Turpat nātre džalda manus pirkstus

Savas pēdas zemē atstāju

Līdz ar nolauzto nātres vasu

No tās izlido nātru raibenis skaists

Uz manas rokas nolaižās tas

Jautāju viņam - kāpēc tu tāds?