Mirdzoša zvaigzne debesīs

Lūk, tikai viena Viņa tur ir

Tā spīdēs mūžam ilgi man

Vai aizsniegt man viņu lemts?

Pēc kāda laika, varbūt

Es domās skatos, ik dienas tai acīs

Viņa ir vienīgā, ko redzu es

Bet es esmu tālu prom, kaut kur

Varbūt nav lemts.

Bet viņa, kas spīd nav zelts

Un ja būtu, tad daudziem

Viņa jau būtu.

Man, mirdzoša zvaigzne debesīs

Lūk, tikai Viņa viena man tur ir.

Cenšos būt labāks nekā patiesībā esmu jeb ideāli kūp gaisā, manas mazās pasaules ideāli, kurā dzīvoju un reāli saskatu lietas savā interpretācijā. Man dažkārt patīk nesvarīgas lietas pārvērst lielās un izteikties patosā. Būt sajūsmā par kaut ko, kas būtībā ir nesvarīgs, vienkāršs, bet es saredzu to īpašo, es to pieņemu sev un, ja tas tiek sadragāts vai ievainots- brūk mana mazā pasaule kopā un līdzi arī viss, kas tajā ir. Tas ir ego, kas plīst vai pušu un cenšas izlausties ārpus manas mazās pasaules? Es daudz ko nesaprotu, bet cenšos saprast. Ir lietas, protams, kuras nekad nemainīsies un būs tādas kādas tās vienmēr bijušas, bet manī mīt partizāns, es pret pastāvošu kārtību sacelšos un cīnīšos par taisnību, bet šajā gadījumā, sanāk, ka tikai par savu taisnību? Es nesaprotu. Bet varbūt arī līdzi ego nāk egoisms. Es esmu vientuļais cīnītājs, kurš patiesībā īsti nav neko izcīnījis. Zaudējis, bet ieguvis rūgtu mācību, kas nāk līdzi visur, kur eju es. Kad ir jārīkojās ir vairāk pret nekā par- it kā lai tkal nebūtu jāzaudē. Tāpēc sanāk neuzsākt, nerīkoties.

Šis viss parāda, cik es esmu garā vājšs. Mani spēj ietekmēt cilvēki, taču es klausos cilvēkos, kurus es apbrīnoju, respektēju, interpretēju kā varoņus - cenšos tiem līdzināties.Aizgūt daļu no viņiem un iesaistīties misijā, kurā arī viņi ir.

Atkal kā vientuļāis cīnītājs. Kāpēc? Jo neuzticos, ir pārāk liela neuzticības bagāža sakrājusies.Un arī, ja es it kā piekrītu, es tikai tā saku. Analizēt, ar to jau arī ir stragls. 

Ne debesīs, ne arī uz zemes, es nevaru atrast vietu uz šīs pasaules. Es zinu, ko es vēlos, un es zinu, ko es nevēlos. Nevēlos pieļaut kļūdas, ko jau kāds pieļāva, bet pats tā īsti nav to pateicis. Es vēlos...nē, nevis vēlos- es būšu patiess, cik vien iespējams. Taču par patiesību saka, ka tās tik pat kā nekur nav, un šajā ziņā es nepiekrītu- ir patiesība. Un es jau esmu daļu no tās paņēmis, jo es to apbrīnoju, cienu, respektēju. 

Dieva putekļi. Es īsti par tiem nepareizi pateicu. Dieva putekļi ir tad, kad,piemēram, prof. paslavē un saka:"Malacis, Dāvi, tā turpini," vai "ļoti labi, man patīk kā Tu strādā." Šajā ziņā Dieva putekļi ir gandarījums par paveikto, uzslava. Reāli tas iesit spēcīgi, paceļ "latiņu" un liek censties vēl, vēl vairāk, jo ir sajūta, ka tu vari labāk. Un vajag arī labāk. "Dieva putekļu" rezultāts ir tāds, ka var "sakāpt kabinets", bet es nestāstu pat mammai, draugiem par šo, līdz ar to es nesapriecājos, bet gan kļūstu uzmanīgs. jo to viegli ir pazaudēt.

Man patīk mācīties.Izprast, un atrast atbildes uz jautājumu "kāpēc".

Un šis jautajums mani nomoka, jo es nespēju rast atbildi, kāpēc mani atraida 3 reizes meitene uz aicinājumu dejot, bet ar citu puisi viņa tomēr dejo, un ne reizi vien. Sameloju, es uzzināju atbildi, man vajadzeja nevis jautāt kā nūģim, bet brutāli ņemt aiz rokas un iet dejot. Taču, kāpēc brutāli, kāpēc tā? Es esmu kautrīgs, es negribu uzspiest kādam ko viņš nevēlās, jo zinu kā tas ir- tā ir tā bagāža- apziņā, kas liek barjeru rīkoties, kā varbūt vajadzēja. Un līdz ar to es nesaprotu kāpēc. 

Savā ziņā es esmu riskētājs, bet tikai tad, ja man nav ko zaudēt. Un riskējot man lielākoties ir sanācis uzvarēt. Bet risks mani neuzrunā. Patstāvība, korektums- manuprāt tā man jārīkojas, ar apdomu. Draugi, mamma saka, ka ar godīgumu nekad dzīvē neko nesasniegsi, visi ir savā veidā negodīgi, savās interesēs, lai ko panāktu un re, ar negodīgumu kļūst bagāts, bet tas, kas godīgi cenšās izdzīvot, tas dzīvo nabadzībā. Mana sirdsapziņa ir spēcīgaka par manu prātu. Nožēla par ko sliktu izdarītu mani nospiež un dragā, neļauj elpot, tāpēc es esmu par godīgumu, korektumu, lai mana sirdsapziņa mierā, cik nu tas ir iespējams. 

Domāju, ka šī īpašība man manā profesijā, ko izvēlējos, noderēs. Un zinu, ka mana profesija būs mana vienīgā dzīve. Ziedoties tai pilnībā, jo tas man patiks. Man patīk būt patiesam, godīgam. Ja arī es esmu negodīgs, tam ir iemesls. Bet mans negodīgums neizpaužās uz citu cilvēku jūtam, vismaz es to nevēlos, lai tā būtu.

Esmu noslēdzies un vienkāršību, jo vienkāršība ir viena no 7 lietām, kas izglābs pasauli. Man nevajag neko daudz. Pēc numeroloģijas man nebūs daudz naudas, man esot jāsaudzē rokas, un mana vienīgā otrā puste, ko satikšu, būs tā, kas dos spēku strādāt un ārstēt. 

P.s Viss šīs ir muļķības, kuras vienkārši vajadzēja izgāst šeit. Tas neko nenozīmē, tie ir atkritumi. Un ja tomēr kaut daļā ir patiesībās, es nonākšu pretrunā ar sevi.  

Izsalcis vilks kalna galā, nav tik izsalcis, kā izbadējies vilks kalnā kāpdams. Vai tas ko vispār nozīmē? Manā ispratnē, galvenais būt muļķīgam un izsalkušam. Un neuztvert dzīvi pārāk nopietni.