Nolaidās rokas. Neko nevēlējos. uz pasākumu devos, jo jau sen sarunāts un atkrist es nedrīkstēju. Tāpēc, savu daļu izpildīju. Lai nu kā, uzkavēties svinībās tomēr varēju, kolosāli cilvēki, tradīcijas. Bet tomēr devos.
Šampānietis jeb dzirkstošais vīns darīja savu, bet grāmatas lasīšana vilcienā padevās uz visiem simts.
Piezvanot svinību viesiem, paziņojot, ka esmu veiksmīgi mājās, viņi atzina, ka bez manis esot vēl labāk, esot sākuši tā paīsto svinēt un ir nepiespiestāk, jo visu laiku gaidīja, kad es beidzot vākšos prom (sarkasms). Protams, tie ir meli. Kad stāstu, ko esmu interesantu salasījies grāmatās ar lielu nopietnību un entuziasmu, viņi smej, un gala rezultātā izvēršās kolosālas sarunas.
Šodien devos māmiņai līdzi uz darbu. Paņēmu velosipēdu, izbraucu līkumu. Man tīk slimnīcas smarža. Uzņemšanā pēc spirta. Staru diagnostikas nodaļā pēc kaut kā salda,sausa...atgādināja abolus rītasvārkos. Braucot mājās par to domāju;tas bija kolosāli un kolosāli tas ir vēl tagad. Gaisma no laternām ļoti spoža pie jaunā tilta. Un es traucos cauri tai ielai līdz galam it kā brauktu ar zagtu velosipēdu. Ziemā tur būs forši. Par ziemu vēl nedomāju, bet ziemassvētkos būšu laukos, smelšos spēkus. Domāšu par piezemētām lietām kopā ar vecmāmiņu un māmiņu. Par piezemētām lietam, jo šobrī esmu kaut kur tālumā..
"Ne te debesīs, ne arī te - uz zemes
Es nevaru atrast vietu uz šīs pasaules"
Ir lietas, ko tiešām nevajag saprast...tās nesvarīgās laikam. Bet kas attiecas uz svarīgam, tās ar atplēstam rokām jāsakampj un jācenšās saprast. Bet domāju, ka visam savs laiks. Nedrīkst stāvēt uz vietas un gaidīt. Jāiet ir tālāk. Go and be golden.
Labs raksts.
AtbildētDzēst