Jau vasaras sākumā uzzināju, ka viņai būs tūre Eiropā, zināju, ka tas ir must-go pasākums. Traki, specifiski, chill wave.
Biļeti es nenopirku. 15 Ls ir baigā nauda tomēr. Un kad man bija nauda, atradās daudz svarīgākas lietas kam to tērēt, bet parasti tā notiek. Tomēr es dabūju biļeti - labs draugs Kārlis mani pāresteidza. Pašā negaidītākajā brīdī, izpalīdzēdams, man ar fizio.protokolu, uzdāvināja man biļeti uz pasākumu, pavirsu noskalojot to ar viskiju, pie reizes atzīmējot viņa došanos apmaiņas programmā uz Somiju. Kā viņš pats teica, what comes around, goes around. Biļetes dāvinājumu uztvēru kā ko episku. Nu episki tas bija. Viņa vietā es būtu rīkojies tā pat.
Koncerts saslēdzās tieši ar kolokviju nedēļu, un līdz ar to plānā bija nokārtot kolokvijus un piektdien to kārtīgi atzīmēt jeb doties uz pasākumu. Bet nu tas neizdevās. Kolokvijus nokārtoju, bet pasākums tika atcelts, visa Grimes Eiropas tūre tika atcelta, bet nu ar saprotamu iemeslu. Uz Klāru es nedusmojos.
Taču prieka man nav nekāda pat ne par nokārtotajie kolokvijiem, pat par tiem ne. Es nemāku priecāties. Jo ir lietas, kas visu labo aizēno. Domāju, ka nebiju pelnījis nokārtot. Ir tada sajūta, parasti, pēc padarītā ir gandarījums, jo ja ir ieguldītas pūles, pēc darba padarīta ir salda gandarījuma sajūta. Nē es nešpikoju, lai nokārtotu kolokvijus. Labi, ka šo nelasa mani grupasbiedri, jo citādi es noteikti dabūtu pa seju par šādu cīkstēšanu. Dažkār es sevi ienīstu. Er rīkojos nepareizi. Enemy is in the me.
Māmiņa netic man. Es nepareizo profesiju esmu izvēlējies. Un es spītējos, man esot psiholoģiska nepiepildījuma sajūta, jo neesot bijis man tēva un es cenšos viņam līdzināties, atdarināt, pārspēt, lai arī es pilnība viņu nepazīštu. Tas ir viņas skaidrojums, bet sašutums jau ir par to, ka viņa ir ļoti kļūdījusies un man žēl, ka viņa neredz patieso iemeslu maniem pūliņiem. Nejau tēva dēļ, nu nē. Nejau tāpēc es tāds.
Nātru raibeņi. Vasarā es pilnas pļavas viņu redzēju. Kāpņu telpā gandrīz uzkāpu netīšām virsū un pat neticēju,ka tas ir taurenis, jo ko gan viņš tur darīja. Es pus minūti biju nesaprašanā. Paņēmu viņu un aiznesu pagrabā, noliku uz sijas tumšā vietā. Viņš laikam meklēja vietu, lai pārlaistu ziemu.
Pētot mežu
Kluss un mierīgs vējš
Čalo kaut kur vēss strauts
Zaru brakšķi traucē meža mieru
Manas kājas mīda zaru kaudzi.
Puķu ziedi
Manām rokām par trausli
Saules gaismā tie daudz skaistāki
Nekā bālā vāzē stalti
Nežēloju nevienu neotianti.
Rokas netīras
Strautā mazgaju tās
Turpat nātre džalda manus pirkstus
Savas pēdas zemē atstāju
Līdz ar nolauzto nātres vasu
No tās izlido nātru raibenis skaists
Uz manas rokas nolaižās tas
Jautāju viņam - kāpēc tu tāds?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru