Nezinu, kāpēc, bet viņi kļūdījās. Un pirmoreizi es pats sev nosaku diagnozi, bet iespējams ka arī es kļūdos, un tā arī noteikti ir, bet tas būtu, patiešām labi.
Jātiek pie speciālista, bet...tas tā jau tika atlikts vairākkārt.
Kolēģim iet labi. Un man par to prieks. Un varbūt arī tāpēc zvana retāk. Vajag pašam zvanīt biežāk, un ne pusnaktī. Vakar sapratu, ka ar kolēģi pirmajā kursā bijām sinerģisti. Ja kopā mācītos vēljoprojām, spridzinātu. Spri-dzi-nā-tu. "Ko?!"
Ja tev trīs reizes cilvēki pasaka, ka "čali, kaut kas nav...tu nepareizi...tas nav pareizi" ir vērts klausīties. 3:1 ir nopietni, pretstatā uz to, ka šajā gadījumā pār manu prāta valda jūtas, kas aizēno spriestspēju, loģisko.
Un līdz ar to, jāmācās ir būt pshiholoģiski noturīgākām, cietākam, mazāk impulsīvākam, jo tas var un ietekmēs manus lēmumus kritiskās situācijās. Jebkurā gadījumā, ja man teiks lēkt no klints es nelēkšu.... viens...lēkšu noteikti ar kādu kopā. Esmu altruists. Es tiešām ceru, ka esmu.
Pāris naktis atpakaļ bija sapnis, kur mani nodur, es pat nepretojos un nejutu sāpes, es it kā jau tam biju gatavs.Es baidos ko nokavēt. Kad būs mana iespēja, baidos to neizmantot vai pat nespēt rīkoties. Līdz ar to man ir kolosāla grāmata...,bet tā nav par attiecībām, tāpēc nu tur nu man galīgi neiet, bet tam man nav grāmatas un nevajag.
Manu kafijas krūmu māmiņa izmeta pirms 2 mēnešiem, jo kaķis to bija sagrauzis, tas bija nokaltis. Un pats stulbakais ir tas, ka to es pamanīju tikai šodien. Plāni ar viņu bija grandiozi. Kad tiktu pabeigts aprakstīt puķupodu, tam tur būtu īpaša vieta. Skumji.
Kas mani izvilks. Es gaidu, kad varēšu pateikt:"paldies,Tu mani izglābi un saliki visu pa plauktiem manā prātā. jo es līdz šim vairāk nespēju novērtēt pilnīgi neko."
Tuvojas tas posms. Jāķerās klāt būs lielajiem darbiem uz ko es parakstījos. Bez bravūras.Ar glanci.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru